EKSISTĒT....
katra diena ir kā cīņa pašam ar sevi...katra stunda ir cīņa ar visu pasauli...kas lai to zin cik daudz viņam ir lemts te vēl būt...cik ilgi eksistēs...tā pat vien...bez iemesla...bez iemeska katru dienu verās spogulī un ko viņš tur redzēja!!!!NEKO....lielu noko....cilvēku kas iekšēji ir sagrauts un no kā nekas nev palicis pāri....kas tver katru saules staru lai dzīve kaut uz brīdi liktos krāsaināka un kaut drusku jaukāka....bet kāpēc...kas mainijās pāris dienu laikā...nekas ...tā pati taka...tāpati iela un nams...kurā celies un ej....mainijās....tas ko neviens nekad neredz....tās domas....domas par dzīvi un tās jēgu....tas mainijās.....bet kāpēc tik strauji ka cilvēks kļuva tukš...tukš kā bezdibenis...nekas nebija tāds, kas liktu viņam smaidīt, priecāties un kaut drusku, bet pacelt acis aukšu un kaut ko pateikt....ja nepaeikt tad vienkārši paskatīties....viņš gāja katru dienu ar savu galvu zemu noliektu pa ielu kā ņepieņemts suns kas nezin kur likties....tādas bij viņa dzīves dienas, kas gan lai to zin cik ilgi tās vēl būs te tādas....cik ilgi dzīve tās spēs pati panest...
 

Meeldib! 2